Visaptverošas valsts aizsardzības psiholoģiskā dimensija

Mūsdienu pasaulē robeža starp mieru un karu kļūst aizvien nenoteiktāka, jo politisko un militāro mērķu sasniegšanai tiek izmantots integrēts militāro un nemilitāro paņēmienu lietojums. Lai varētu efektīvi risināt mūsdienu drošības problēmas, ir nepieciešama visaptveroša pieeja valsts aizsardzībai, kas paredz visas sabiedrības iesaisti, kā arī kompleksu skatījumu uz jomām, kuras ir kritiski svarīgas sabiedrības funkcionalitātes nodrošināšanai ilgtermiņā un krīzes situācijās. Citiem vārdiem sakot, visaptveroša valsts aizsardzības koncepcija pārsniedz aizsardzības sektora robežas un prasa visas valdības, pašvaldību, uzņēmēju, nevalstisko organizāciju un citu struktūru saskaņotu darbību kopējam mērķim. Visaptverošu valsts aizsardzību veido daudzi elementi, kurus var strukturēt četrās dimensijās: militārajā; civilajā; informācijas un psiholoģiskajā. 

Raksta mērķis ir sniegt dziļāku ieskatu visaptverošas valsts aizsardzības psiholoģiskajos aspektos.

Kas ir psiholoģiskā aizsardzība?

Valstīs, kuras izmanto vai plāno izmantot visaptverošu pieeju valsts aizsardzībai, tiek pievērsta īpaša uzmanība psiholoģiskajai aizsardzībai. Tās būtība ir iedzīvotāju emocionālā gatavība aizstāvēt savu valsti, tomēr dažādu valstu aizsardzības koncepcijās šis jēdziens tiek definēts atšķirīgi. Singapūras totālās aizsardzības koncepcijā psiholoģiskā aizsardzība ir viens no pieciem pīlāriem, un tā attiecas uz sabiedrības cīņas garu un noturību krīzes situācijās. Kā svarīgākie psiholoģisko aizsardzību veidojošie elementi tiek minēti: lepnums par savu nacionālo identitāti un piederību valstij; sabiedrības noturība jeb spēja saglabāt funkcionalitāti pēc krīzēm; vienota izpratne par valsts vēsturi un to veidojošām vērtībām. Viens no Singapūras totālās aizsardzības koncepcijas pamatlicējiem Lims Sjon Guaņs (Lim Siong Guan) uzskata, ka psiholoģiskā aizsardzība ir vissvarīgākais totālās aizsardzības elements, jo cilvēku vēlēšanās aizstāvēt savu valsti ir priekšnoteikums tam, lai efektīvi būtu arī pārējie četri totālās aizsardzības elementi, proti, militārā, civilā, ekonomiskā un sociālā aizsardzība. Singapūras otrais aizsardzības ministrs un izglītības ministrs (augstākā izglītība un prasmes) Ons Je Kuns (Ong Ye Kung) savā runā šī gada sākumā uzsvēra, ka psiholoģiskā aizsardzība ir visbūtiskākais aizsardzības veids miera laikā, pasaulei saskaroties ar tādiem draudiem kā terorisms, viltus ziņas internetā un citiem.

Somijas visaptverošās drošības koncepcijā tiek lietots jēdziens «psiholoģiskā noturība pret krīzēm», kas tiek attiecināts uz «valsts spēju izturēt stresu dažādās drošības situācijās un pārvarēt tā izraisītās sekas». Somijas gadījumā psiholoģiskās noturības nodrošināšanai ir definēti trīs stratēģiskie mērķi: izglītības un pētniecības sistēmas drošība, kas ir priekšnoteikums tam, lai valstī būtu pieejamas nepieciešamās kompetences; kultūras identitātes un kultūras vērtību drošība, kas veicina sabiedrības kopējo drošības un piederības izjūtu; reliģisko pakalpojumu drošība, jo aizsardzības koncepcija paredz baznīcu iesaisti, sniedzot psiholoģisko un cita veida atbalstu krīzes situācijās. Somijas aizsardzības koncepcijā tiek uzsvērts arī tas, ka pamata fizioloģisko vajadzību nodrošināšana ir priekšnoteikums psiholoģiskajai noturībai, ko var būtiski ietekmēt tādi fizioloģiski faktori kā bads, miega trūkums, infekcijas slimības un citi. Tiek uzsvērta arī prasmīgas krīžu komunikācijas un līderības loma. Somijas eksperti kā problēmu identificē arī psiholoģiskās operācijas informatīvajā telpā un kā svarīgākos aizsardzības priekšnoteikumus nacionālā līmenī min funkcionālas organizācijas, labi izglītotus pilsoņus un visaptverošu sadarbību starp valsts institūcijām un organizācijām, kuru darbība saistīta ar informatīvo telpu.

Zviedrijas aizsardzības politika no 2016. līdz 2020. gadam paredz atgriešanos pie totālās aizsardzības koncepcijas, kas sastāv no militārās un civilās aizsardzības. Saskaņā ar šo dokumentu, psiholoģiskā aizsardzība ir svarīga totālās aizsardzības sastāvdaļa, un tā tiek definēta kā «centieni saglabāt mūsu atvērto un demokrātisko sabiedrību pat ārkārtas apstākļos. [Psiholoģiskā aizsardzība] ir jāpiemēro gan miera, gan paaugstinātas bīstamības vai pat kara apstākļos. Tās mērķis ir atbalstīt mūsu pamatvērtības. Tā uzlabos Zviedrijas sabiedrības spēju izturēt iespējamā pretinieka spiedienu». 2017. gada decembrī Zviedrijas aizsardzības komisija publiskoja ziņojumu par Zviedrijas totālās aizsardzības kā sabiedrības noturības koncepciju un ar to saistīto civilās aizsardzības attīstības plānu no 2021. līdz 2025. gadam. Dokumentā tiek uzsvērts, ka Zviedrijas totālās aizsardzības koncepcija balstās uz iedzīvotāju gribu aizstāvēt valsti, kas izpaužas kā apņēmība miera laikā un noturība un pretošanās kara laikā. Lai sasniegtu šo mērķi, komisija rosina izskatīt iespēju veidot jaunu aģentūru, kura būtu atbildīga par psiholoģiskās aizsardzības attīstīšanu un koordinēšanu.

Igaunijas nacionālās drošības koncepcijā ir teikts, ka militāra uzbrukuma gadījumā nacionālās aizsardzības sistēma tiks īstenota visaptveroši, izmantojot militāro aizsardzību, civilā sektora atbalstu militārajai aizsardzībai, starptautiskās aktivitātes, iekšējās drošības un kritisko pakalpojumu nodrošināšanu, kā arī psiholoģisko aizsardzību. Atbilstoši šim dokumentam, «psiholoģiskā aizsardzība izriet no [Igaunijas] konstitucionālajām vērtībām un veicina Igaunijas drošību. Psiholoģiskā aizsardzība ir kopīgu vērtību, kas ir saistītas ar sabiedrības saliedētību un drošības sajūtu, attīstība, saglabāšana un aizsardzība. Psiholoģiskās aizsardzības mērķis ir aizsargāt valsts un sabiedrības drošību, veicināt drošības sajūtu, novērst krīzes un palielināt uzticēšanos sabiedrībā, kā arī valsts īstenotajām aktivitātēm». Tiesa, 2012. gadā Igaunijas Starptautiskais aizsardzības un drošības centrs (ICDS) publicēja pētnieku T. Jermalaviča (T. Jermalavičius) un M. Parmaka (M. Parmak) rakstu, kurā tika argumentēts, ka Igaunijai nav nepieciešama psiholoģiskā aizsardzība, jo šī koncepcija neizslēdz iespēju, ka valdība to var izmantot kā manipulācijas instrumentu attiecībā pret savas valsts sabiedrību. Autori piedāvā aizstāt jēdzienu «psiholoģiskā aizsardzība» ar vārdiem «sabiedrības noturība», jo tas dod iespēju sabiedrību sagatavot plašākam stresa faktoru spektram, kā arī ir pievilcīgāks no komunikācijas viedokļa.

ICDS publikācija patiešām rosina uz pārdomām, vai jēdziens «psiholoģiskā aizsardzība» neietver sevī zemtekstu, ka kāds politiskajā elitē zina labāk, ko un kā vajadzētu domāt un just sabiedrībai, kas ir pretrunā ar demokrātiskas pārvaldes pamata principu, ka cilvēki paši lemj gan par savu dzīvi, gan par sabiedrības kopējo attīstību. Tomēr situācijā, kad ietekmīgi ģeopolitiski spēlētāji atklāti un slēpti izplata atšķirīgas realitātes interpretācijas un pasaules redzējumus, šos procesus nevar un nedrīkst atstāt pašplūsmā. Tajā pašā laikā principiāli svarīgs ir pareizs pro­blēmas formulējums, un tas ir — kā nodrošināt demokrātisku un atvērtu sabiedrību psiholoģisko aizsardzību? Respektīvi, kā saglabāt un nosargāt demokrātiskās vērtības un brīvības mūsdienu ģeopolitiskajā situācijā, kad aizvien lielāku nozīmi sāk spēlēt autoritāri spēka centri. Rakstā tiek piedāvāti daži apsvērumi un iespējami risinājumi valsts un sabiedrības attiecību stiprināšanai, saglabājot demokrātiskas vērtības un pārvaldes principus.

Valsts pārvaldes institūcijas un sabiedrība

Tā kā psiholoģiskās aizsardzības būtība ir iedzīvotāju gatavība aizstāvēt valsti, valsts un sabiedrības attiecības ir jādefinē kā viena no svarīgākajām psiholoģiskās aizsardzības jomām.

Sabiedrības atsvešinātība no valsts pārvaldes institūcijām var pazemināt tās motivāciju iesaistīties valsts aizsardzībā, kā arī to var izmantot pretinieki savu politisko un militāro mērķu sasniegšanai.

Ja ārējs spēks savās interesēs izmanto plaisu valsts un sabiedrības attiecībās, ir jāsaprot, kādi ir šīs plaisas patiesie cēloņi. Ja tās ir iekšējas ilgtermiņa un sistēmiskas problēmas, ko attiecīgajā situācijā izmanto kāds trešais spēks, tad prioritātei vajadzētu būt ne tikai cīņai pret «ārējo ienaidnieku», bet tieši iekšējo pro­blēmu risināšanai. Tomēr tā ir sarežģīta un grūta dilemma, jo cīņa ar «ārējo ienaidnieku», it īpaši informatīvajā telpā, ir vieglāks un efektīgāks risinājums nekā stratēģisku ilgtermiņa risinājumu īstenošana valsts iekšienē. Turklāt «ārējā ienaidnieka» konstruēšana ir viens no propagandas pamata instrumentiem, ko īstermiņā var izmantot uzmanības novēršanai no patiešām būtiskām problēmām.

Piemēram, viena no vēstījumu grupām, kādu pēdējos gados aktīvi izplata Krievijas valsts finansētie mediji, ir saistīta ar bēgļu un imigrantu pieplūdumu ­Eiropā. No vienas puses, Kremlis neapšaubāmi pastiprina šīs negatīvās tendences, bet, no otras puses, ir pētījumi, kuri skaidri parāda atšķirības starp sabiedrības noskaņojumu dažādās Eiropas valstīs un politiskās elites īstenoto «atvērto durvju politiku». Protams, ir svarīgi saprast un atmaskot Kremļa īstenoto stratēģiju informācijas telpā, bet šīs problēmas kontekstā ne mazāk svarīga ir arī Eiropas valstu spēja nodrošināt iekšējo drošību. Pēdējos gados daudz tiek runāts par populismu kā negatīvu tendenci Rietumu sabiedrībās, taču sabiedrības vajadzību ņemšana vērā ir vēl viena demokrātiskām sabiedrībām raksturīga iezīme. Tādējādi valsts pārvaldes institūciju un sabiedrības attiecību stiprināšanas un līdz ar to arī psiholoģiskās aizsardzības kontekstā kā politiskās darba kārtības prioritātes ir jāizvirza tādu jautājumu risināšana, kas patiešām ir aktuāli un būtiski lielai sabiedrības daļai, piemēram, bezdarbs, ekonomiskā attīstība, veselības aprūpes sistēma utt. Par šo problēmu risinājumiem ir jādiskutē un jākomunicē publiskajā telpā, kas ļauj arī pašiem definēt publiskā diskursa toni un virzību. Arī valsts pārvaldes institūcijām ir jāapzinās, ka to pieņemto lēmumu kvalitāte (vai tās trūkums) atstāj ietekmi ne tikai uz konkrēto jomu, bet kopējo valsts un sabiedrības attiecību kontekstu, līdz ar to profesionālisms un ilgtermiņa stratēģiskā domāšana no valsts puses ir būtisks faktors, kas ietekmē psiholoģisko aizsardzību.

Otra problēma, kas jāņem vērā valsts un sabiedrības attiecībās, ir tā sauktā politikas mediatizācija jeb fenomens, ka visa politiskā darbība notiek tikai mediju vidē. Ņemot vērā mediju biznesa loģiku, kas nosaka, ka «labas ziņas nav ziņas», demokrātisku valstu mediji vairāk fokusējas uz skandāliem un sensācijām, tādējādi veidojot un nostiprinot negatīvu un sagrozītu politikas un valsts tēlu kopumā. Jāņem vērā arī mediju īpašnieku intereses, kas var būt pretrunā ar valsts interesēm, it īpaši, ja mediju īpašnieki ir citu valstu pilsoņi. Arī jautājumi par tā saukto viltus ziņu izplatīšanos un Krievijas iejaukšanos rietumvalstu vēlēšanu procesos lielā mērā ir saistīti un sakņojas problēmās, kuras rada sociālie mediji kā tādi. Līdz ar to viens no risinājumiem šodienas demokrātijas krīzē varētu būt tiešu komunikācijas kanālu veidošana starp valdību un sabiedrību, lai rīcībpolitikas un citos jautājumos varētu komunicēt tieši ar sabiedrību, izmantojot modernas informācijas un komunikācijas tehnoloģijas. Latvijai kā mazai valstij ar augstu kompetenci informācijas tehnoloģijās ir potenciāls kļūt par šādu inovatīvu risinājumu attīstītāju arī globālā mērogā. Tiesa gan, lai tas varētu īstenoties, ir divi būtiski priekšnoteikumi — politiskajai elitei ir jābūt patiesi motivētai darboties kopīgam labumam, bet sabiedrībai ir jābūt gatavai iesaistīties politiskajos un valsts pārvaldes procesos. Šie jautājumi ir cieši saistīti ar pilsoniskās sabiedrības attīstību, kas ir būtiska arī psiholoģiskās aizsardzības kontekstā.

Visbeidzot, svarīga ir arī kopīga mērķa apzināšanās un sadarbība. Visaptverošas valsts aizsardzības gadījumā kopīgais mērķis ir valsts attīstība un drošība, bet sadarbība ir spēja redzēt tālāk par savu darba vietu un pat iestādi vai uzņēmumu un motivācija saprast, kā tā vai cita rīcība ietekmēs citus sistēmas elementus. Re­spektīvi, ir ļoti svarīgi stiprināt horizontālās saites starp ministrijām, pašvaldībām, uzņēmumiem, nevalstiskām organizācijām, izglītības iestādēm un citām struktūrām, lai maksimāli efektīvi izmantotu valstī pieejamos resursus un sasniegtu mērķus. Sadarbības prasmes un mehānismi ir jāveido un jāattīsta ilgtermiņā, lai uz tiem varētu paļauties krīzes situācijā. Tas ir domāšanas veids, kurā tiek ņemtas vērā ne tikai kādas konkrētās organizācijas vai uzņēmuma intereses, bet arī ideja par valsts kopējo attīstību. Tas ir priekšnoteikums, lai visaptverošas valsts aizsardzības koncepcija būtu efektīva, taču Latvijā nereti nākas konstatēt, ka šauri resoriska domāšana dominē pār valsts kopējām interesēm. Līdz ar to arī Latvijas gadījumā psiholoģiskā dimensija ir jādefinē kā šīs aizsardzības koncepcijas prioritāte.

Piedāvātie psiholoģiskās aizsardzības risinājumi ir orientēti uz iekšējo vājību novēršanu, kurai ir jābūt līdzsvarā ar ārēju naidīgu aktivitāšu skaidrošanu un neitralizēšanu, jo lielākoties šādas aktivitātes var būt efektīvas tiktāl, ciktāl to pieļauj iekšējas sistēmiskas nepilnības. Risinot iekšējās problēmas, tiek aizvērti iespēju logi ārējai negatīvai iedarbībai. Valsts pārvaldes institūciju un sabiedrības attiecību kontekstā jāliek akcents uz sabiedrībai nozīmīgu problēmu risināšanu, tiešas un divvirziena komunikācijas veidošanu starp valsti un sabiedrību, pilsoniskās sabiedrības attīstību, kā arī valsts attīstības un drošības atzīšanu par vienu no saviem personīgajiem mērķiem un sadarbību ar citiem šī mērķa īstenošanā.  

Ieva Bērziņa,
Dr. sc. pol., LNAA Drošības un stratēģiskās pētniecības centra vadošā pētniece.

Jēdzieni «totālā aizsardzība» un «visaptveroša valsts aizsardzība» ir sinonīmi. Rakstā tiek izmantoti abi jēdzieni, atbilstoši aplūkoto valstu nacionālās drošības dokumentos lietotajiem, tomēr autore uzskata, ka jēdziens “visaptveroša valsts aizsardzība” ir precīzāks mūsdienu drošības izaicinājumu kontekstā, ņemot vērā pieaugošo nemilitāro aspektu nozīmi.